13092/87;13984/88

Svētie klosteri pret Grieķiju (Holy Monasteries v.   Greece)   1994. gada 9. decembris   Eiropas Cilvēktiesību konvencijas   Pirmā protokola 1. pants   Īpašumtiesību aizsardzība   Jebkurai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt   viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar   likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.   Minētie nosacījumi nekādā mērā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus,   kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar   vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.   Valsts ar likumu, kas regulē baznīcas īpašuma tiesības, bez atlīdzības nodeva   valsts īpašumā lielu daļu no klosteru īpašumiem, tādējādi pārkāpjot Eiropas   Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1.pantu. Īpašuma piespiedu   atsavināšana, vispār neizmaksājot kompensāciju, radīja prasītājiem nepamatotu   apgrūtinājumu, kā rezultātā tika pārkāpts taisnīga līdzsvara princips starp   indivīda, šajā gadījumā baznīcas kā juridiskas personas, kas pielīdzināta   nevalstiskai organizācijai, interesēm un sabiedrības interesēm. Īpašuma   piespiedu atsavināšana, neizmaksājot kompensāciju, pieļaujama vienīgi   izņēmuma gadījumos, taču pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskata šeit šāda   izņēmuma gadījuma nebija, līdz ar to personas īpašuma tiesību ierobežojums   nebija proporcionāls sabiedrības interesēm, kas šī ierobežojuma rezultātā tika   aizsargātas.   Prasītāji šajā lietā ir astoņi grieķu Pareizticīgās baznīcas vīriešu klosteri, kas bija   dibināti laika posmā no devītā līdz trīspadsmitajam gadsimtam. Līdz Grieķijas   valsts dibināšanai 1829.gadā šie klosteri bija ieguvuši nozīmīgus īpašumus,   galvenokārt dāvinājumu ceļā, tomēr lielākā daļa šo īpašumu tika ekspropriēti   valsts pastāvēšanas sākumposmā. Arī paši klosteri lielu daļu īpašumu nodeva   valstij un indivīdiem, tomēr vēl aizvien to rīcībā saglabājās lieli nekustamie   īpašumi. Valsts nekad nebija apstrīdējusi klosteru īpašuma tiesības, savukārt   klosteri vienmēr atsaucās uz tiesīgu valdījumu kā subsidiāru īpašuma tiesību   pierādīšanas līdzekli, jo īpašuma tiesības apliecinošie dokumenti Bizantijas vai   Osmaņu impēriju pastāvēšanas laikā vai nu vispār nebija izdoti, vai arī bija gājuši   bojā. 1930.gadā tika pieņemts likums, ar kuru visi klosteru īpašumi tika sadalīti   divās kategorijās - "realizējamajos īpašumos" un "saglabājamajos īpašumos". Pie   pēdējiem tika pieskaitīti īpašumi, kas nepieciešami attiecīgo klosteru darbībai, un   šo īpašumu apsaimniekošana tika uzticēta pašiem klosteriem. Savukārt   realizējamo īpašumu apsaimniekošana tika uzticēta Baznīcas īpašumu pārvaldes   birojam (turpmāk - BIPB), kas bija Izglītības un reliģisko lietu ministrijai pakļauta   juridiska persona. Šo biroju vadīja valde, kurā bija baznīcas pārstāvji un ar   baznīcu nesaistītas personas, ko iecēla Izglītības un reliģisko lietu ministrija.   Baznīca no valsts Grieķijā pirmo reizi tika formāli nodalīta 1833.gadā. Tajā pašā   laikā tika apstiprināti arī pirmie baznīcas statūti (tie saglabāja būtisku valsts   kontroli pār baznīcu). Grieķijas 1975.gada konstitūcijas 3.pants pauda apņēmību   atcelt novecojušo tradīciju, ka valsts kontrolē baznīcu. Tomēr pasludinātā   baznīcas neatkarība nebija neierobežota, jo faktiski grieķu Pareizticīgā baznīca ir   "dominējošās reliģijas" baznīca, kas pārstāv valsts reliģiju. Baznīcas neatkarību   no valsts noteica arī 1977.gada 27.maijā pieņemtais likums, ar kuru tika   apstiprināti grieķu Pareizticīgās baznīcas statūti. Šis pats likums piešķīra baznīcai   un atsevišķām tās sastāvā ietilpstošām institūcijām, ieskaitot klosterus, publisko   tiesību juridiskās personas statusu "attiecībā uz viņu tiesiskajām attiecībām".   Baznīcai bija pienākums sadarboties ar valsti kopējo interešu jomā, piemēram, lai   audzinātu jaunatni kristīgā garā, izkoptu laulības un ģimenes dzīvi u.tml.   Saglabājās arī finansiāla saistība starp valsti un baznīcu, baznīcas darbība bija   pakļauta valsts finansu uzraudzībai. Bez tam 1977.gada 27.maija likums noteica,   ka Hierarhijas svētā sinode uzskatāma par augstāko baznīcas institūciju, kas   regulē baznīcas iekšējo organizāciju un administrāciju. Tās pilnvarās ietilpa   pārbaudīt lēmumus, kurus pieņem Pastāvīgā svētā sinode, arhibīskapi un citas   baznīcas sastāvā esošas juridiskas personas (tai skaitā klosteri), kas neatradās   valsts pakļautībā. Garīdznieciska rakstura juridiskās personas, kas veidoja baznīcu   plašākā nozīmē, veidoja kopumu, kas bija nodalīts no valsts pārvaldes un baudīja   pilnīgu autonomiju.   1987.gada 5.maijā Grieķijas parlaments pieņēma likumu #1700/1987, kas regulēja   baznīcas īpašuma jautājumus. Ar šo likumu tika mainīta baznīcas īpašumu   apsaimniekošanas un pārvaldes kārtība. Tas noteica, ka sešu mēnešu laikā no   publicēšanas brīža valsts kļūs par visu klosteriem piederošo īpašumu īpašnieku, ja   vien klosteri nepierādīs savas īpašuma tiesības ar oficiāliem reģistrācijas   dokumentiem, šādas tiesības nebūs paredzētas normatīvajos aktos vai arī nestāsies   spēkā galīgs tiesas spriedums, ar kuru apstrīdētas valsts īpašuma tiesības. Līdz ar   to attiecībā uz klosteru zemi faktiski tika noteikta valsts īpašuma prezumpcija.   Šajā sakarā nepieciešams atzīmēt, ka nekustamo īpašumu reģistrācija Grieķijā   notika tikai sākot ar 1856.gadu, savukārt prasība reģistrēt legātus un mantojuma   tiesības uz nekustamiem īpašumiem tika ieviesta tikai sākot ar 1946.gadu. Par   iemeslu likuma #1700/1987 pieņemšanai tā paskaidrojošajā memorandā tika   minēts, pirmkārt, tas, ka lielie baznīcu īpašumi ir paliekas no laikiem, kad baznīcu   īpašuma mērķis bija uzturēt baznīcas, taču šobrīd valsts piešķir nepieciešamo   finansējumu, lai tās veiktu savas funkcijas un, otrkārt, nepietiekami efektīvā un   nekontrolētā īpašumu apsaimniekošana no baznīcas puses un to apgrūtināšana ar   lietu tiesībām un izpārdošana. Bez tam valsts atsaucās uz to, ka klosteri uz   vairumu no zemes īpašumiem nevar pierādīt savas īpašuma tiesības.   Ar šo likumu visi klosteru īpašumi, neatkarīgi no tā, vai tie ietilpa realizējamo vai   saglabājamo īpašumu kategorijā, tika nodoti ekskluzīvā BIPB pārvaldē. Tiesības   lietot jebkurus BIPB vai klosteru pārvaldē esošos lauksaimniecībā izmantojamos   nekustamos īpašumus bija paredzēts nodot zemniekiem, kas jau darbojas   lauksaimniecības kooperatīvos vai arī, saņēmuši piešķirto zemi, kļūtu par šādu   kooperatīvu dalībniekiem, pašiem lauksaimniecības kooperatīviem vai arī valsts   iestādēm. Klosteriem tika paredzēts nodot 5% no ienākumiem, kas gūti, nododot   tiem piederošo zemi lietošanā par maksu, taču šādu kārtību bija paredzēts saglabāt   tikai uz sešiem mēnešiem, kuru laikā klosteru īpašumi bija jānodod valstij. Pēc   tam ienākumus bija paredzēts novirzīt privāto tiesību juridiskai personai, kuras   izveidi paredzēja šis pats likums un kuras mērķis būtu rūpēties par izglītības   programmu īstenošanu.   Likums #1700/1987 paredzēja iespēju sešu mēnešu laikā noslēgt starp klosteriem   un valsti līgumu, kurā tiktu noteikts, kādā kārtībā klosteru nekustamie īpašumi   tiek nodoti valsts īpašumā. Ja sešu mēnešu laikā šāds līgums netiktu noslēgts,   iestātos iepriekšminētā valsts īpašuma prezumpcija un valsts attiecībā uz šiem   īpašumiem pret trešajām personām varētu izmantot visas no īpašuma izrietošās   tiesības. Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kuras valdījumā atradās īpašums,   kurš saskaņā ar šo likumu bija "uzskatāms par valsts īpašumu", bija pienākums to   nodot lauksaimniecības vai mežsaimniecības departamentam, pretējā gadījumā šis   īpašums tiktu pārņemts ar administratīvu piespiedu līdzekļu palīdzību. Ar šo   likumu tika grozīts arī BIPB valdes sastāvs uz iecelšanas procedūra - tagad tā   sastāvēja no priekšsēdētāja un viņa vietnieka, kurus iecēla Ministru kabinets pēc   izglītības un reliģisko lietu ministra priekšlikuma, kā arī sešiem citiem locekļiem   un viņu vietniekiem pusi no kuriem iecēla Pastāvīgā svētā sinode, bet otru pusi -   izglītības un reliģisko lietu ministrs.   1987.gada 10. un 16.jūlijā izglītības un zinātnes ministrs iecēla BIPB   priekšēdētāju un pārējos locekļus. Četras dienas vēlāk grieķu Pareizticīgā baznīca   iesniedza prasību Augstākajā administratīvajā tiesā, kurā apstrīdēja BIPB   iecelšanas likumību, prasot pārskatīt šo lēmumu un nekavējoties apturēt tā izpildi.   1987.gada 11.septembrī līdzīgu prasību iesniedza arī vairāki klosteri. Šajā   iesniegumā, cita starpā, tika apgalvots, ka likums #1700/1987 pārkāpj Grieķijas   konstitūcijas 3.pantu (tas nosaka baznīcas neatkarību no valsts) un Eiropas   Cilvēktiesību konvenciju (turpmāk - Konvencija). Augstākā administratīvā tiesa   atcēla izglītības un reliģisko lietu ministra 1987.gada 16.jūlija lēmumu par BIPB   iecelšanu, jo tas neatbilda likumā noteiktajai iecelšanas procedūrai, taču,   izvērtējot likuma #1700/1987 atbilstību Grieķijas konstitūcijai un Grieķijai   saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, tiesas vairākums uzskatīja, ka   pārkāpums nav noticis.   Likuma #1700/1987 pieņemšana izsauca asu reakciju no baznīcas puses.   Situācijas uzlabošanai notika vairākas tikšanās starp valdības pārstāvjiem un   Hierarhija svēto sinodi, kuru rezultātā tika noslēgta iepriekšēja vienošanās, kas   paredzēja, ka klosteri saskaņā ar līgumu nodos noteiktu daļu savu īpašumu valstij.   Iepriekšējā vienošanās paredzēja, ka grieķu Pareizticīgajai baznīcai jāsaņem katra   klostera individuāls pilnvarojums līguma noslēgšanai. Līgumu ar valsti Pastāvīgā   svētā sinode noslēdza 1988.gada 11.maijā. Saskaņā ar šo līgumu 149 klosteri,   ieskaitot trīs no klosteriem, kas ir prasītāji šajā lietā, nodeva savus   lauksaimniecībā un mežrūpniecībā izmantojamos īpašumus valstij. Savukārt 47   citi klosteri paziņoja, ka viņus šis līgums neskar, jo viņi šādas kategorijas   īpašumus nepārvalda. Parlaments ratificēja šo līgumu ar likumu #1811/1988. Ar   likumu tika noteikts, ka to klosteru, kuri nenoslēdza līgumu, pilsētu īpašumi tika   nodoti Pastāvīgās svētās sinodes pārvaldē. Likumā tika noteikta kārtība, kādā   līgumu noslēgušie klosteri nodod īpašumus valstij, kā arī īpašuma apjoms, kādu   tie drīkst paturēt. Saskaņā ar noslēgto līgumu un likumu #1811/1988 bija   paredzēts likvidēt BIPB, kad līgums būs īstenots, taču faktiski BIPB tika likvidēts   uzreiz pēc līguma ratifikācijas. Tā rezultātā klosteri, kas parakstīja līgumu, paši   ieguva tiesības brīvi apsaimniekot savus pilsētu īpašumus un lauku īpašumus, kas   palika to rīcībā saskaņā ar noslēgto līgumu, savukārt tiesības apsaimniekot   realizējamos īpašumus ieguva grieķu Pareizticīgā baznīca (tā realizēja šīs tiesības   caur Pastāvīgo svēto sinodi). Arī visi citi likumos paredzētie BIPB pienākumi tika   nodoti grieķu Pareizticīgajai baznīcai.   Praksē ar abu iepriekš aplūkoto likumu īstenošanu radās problēmas. Līdz brīdim,   kad lieta tika izskatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk - Tiesa), nebija   noteikts, kuri īpašumi nododami valstij saskaņā ar likumu #1700/1987 un likumu   #1811/1988. Lauksaimniecības ministrija 1989.gada 20.februārī izplatītajā   apkārtrakstā vērsa valsts pārvaldes iestāžu uzmanību uz to, ka klosteru, kas   neparakstīja līgumu ar valsti, īpašumi uzskatāmi par nodotiem valsts īpašumā ar   likumu #1700/1987. Šajā apkārtrakstā valsts pārvaldes iestādēm tika arī   atgādināta iespēja veikt īpašumu pārņemšanu, izmantojot administratīvos   piespiedu līdzekļus. Vairākas prasībās, kuras Grieķijas tiesās bija cēluši klosteri,   kas nav prasītāji šajā lietā, tika noteikts, ka līdz ar likuma #1700/1987 spēkā   stāšanos šo klosteru īpašumi automātiski pārgājuši valsts īpašumā un tiem nav   tiesību celt par šiem īpašumiem prasību tiesā. Savukārt citos gadījumos, kaut arī   valsts faktiski nebija pārņēmusi klosteru īpašumus, tā lika dažādus šķēršļus   īpašumu izmantošanai no klosteru puses (piemēram, aizliedza cirst kokus   klosterim piederošā mežā).   1987.gadā Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk - Komisija) griezās klosteri   Ano Xenia, Ossios Loukas, Agia Lavra Kalavriton, Metamorphosis Sotiros un   Asomaton Petraki, kā arī seši mūki no šiem klosteriem. 1988.gada 15.maijā   Komisijā griezās arī klosteri Chrysolentissa Eginis, Phlamourion Volou un Mega   Spileo Kalavriton, kā arī četri mūki un viens garīdznieks. Prasītāji balstījās uz   Konvencijas 6., 9., 11., 13., un 14.pantu, kā arī Pirmā protokola 1.pantu.   1989.gada 4.septembrī Komisija apvienoja abus pieteikumus vienā un 1990.gada   5.jūnijā tā atzina šo pieteikumu par pieņemamu, taču tikai tiktāl, ciktāl to bija   iesnieguši klosteri. Atsevišķo mūku pieteikums tika atzīts par nepieņemamu. Savā   1993.gada 14.janvāra ziņojumā Komisija pauda viedokli, ka nav noticis neviena   prasītāju minētā Konvencijas panta pārkāpums.   Grieķijas valdība nosūtīja Tiesai iesniegumu, kurā aicināja Tiesu pilnībā noraidīt   klosteru iesniegto pieteikumu. Savukārt klosteri lūdza Tiesu atzīt, ka likumi, kā   arī tiem sekojošie Grieķijas Republikas akti pārkāpj Pirmā protokola 1.pantu un   Konvencijas 6.pantu, kā arī netieši - Konvencijas 12., 14.,9. un 11.pantu un ka   minētie pārkāpumi notikuši pret prasītājiem, kā arī lūdza piešķirt kompensāciju.   Attiecībā uz prasītāju iesniegumu Grieķijas valdība, pirmkārt, apgalvoja, ka   prasītāji nav uzskatāmi par nevalstiskām organizācijām Konvencijas 25.panta   izpratnē. Tā norādīja uz Pareizticīgās baznīcas un tās institūciju vēsturiskajām,   juridiskajām un finansiālajām saiknēm ar Grieķijas valsti, kas atspoguļotas arī   1975.gada konstitūcijā un citos tiesību aktos. Bez tam valdība atsaucās uz to, ka   baznīcai un tās sastāvdaļām piešķirtas publisko tiesību juridisko personu tiesības   un ka tās var pieņemt administratīva rakstura lēmumus, kurus var pārsūdzēt   Augstākajā administratīvajā tiesā, kā arī uz to, ka klosterus izveido, sadala vai   likvidē ar prezidenta dekrētu, kurš tiek izdots pēc izglītības un reliģisko lietu   ministra priekšlikuma (nepieciešams arī Pastāvīgās svētās sinodes   apstiprinājums). Gan Komisija lēmumā par lietas piekritību izskatīšanai, gan   Tiesa atzina, ka klosteri valsts pārvaldes funkcijas nerealizē. Šo organizāciju   mērķi, kas saistīti ar garīgo, kultūras un sociālo vajadzību apmierināšanu, pēc   Tiesas uzskata nav tādi, lai klosterus varētu atzīt par organizācijām, kas dibinātas   valsts pārvaldes mērķiem. Savukārt publisko tiesību juridiskās personas statuss   klosteriem piešķirts, lai tiem nodrošinātu pilnvērtīgu aizsardzību pret trešajām   personām. Tādēļ klosteri ir uzskatāmi par nevalstiskām organizācijām   Konvencijas 25.panta izpratnē.   Tiesa par nepieņemamu atzina arī valdības otru iebildumu, ka prasītāji nav   izmantojuši visus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus. Valdības pārstāvji   apgalvoja, ka nav veikta pilna procedūra, lai pārbaudītu likumu atbilstību   konstitūcijai, kā arī norādīja, ka klosteri varētu apstrīdēt katru administratīvo aktu,   ar kuru valdība pārņemtu atsevišķus īpašumus, piemērodama likumu #1700/1987.   Tiesa norādīja, ka, lai gan Augstākā administratīvā tiesa skatīja jautājumu par   BIPB valdes iecelšanas likumību, šī tiesa veica arī analīzi par likuma #1700/1987   atbilstību konstitūcijai un Konvencijai. Tā kā tiesa atzina šo likumu par atbilstošu   konstitūcijai un Grieķijas starptautiskajām saistībām, stipri samazinājās prasītāju   perspektīvas jebkurā apelācijā vai jaunā prasībā, ko tie varētu iesniegt. Par   iespējām pārsūdzēt administratīvos aktus Tiesa norādīja, ka, lai to realizētu,   nepieciešama šādu aktu pieņemšana, taču tas nav izdarīts.   Prasītāji apgalvoja, ka daļas viņu nekustamo īpašumu nodošana valstij un to   pārvalde no BIPB puses, bet pēc BIPB likvidēšanas no grieķu Pareizticīgās   baznīcas puses, kas paredzēta likumos #1700/1987 un #1811/1988, pārkāpj viņu   tiesības, kas paredzētas Pirmā protokola 1.pantā. Tiesa konstatēja, ka uz lietas   izskatīšanas brīdi prasību iesniegušo klosteru īpašuma tiesības uz   lauksaimniecībai un mežrūpniecībai izmantojamiem nekustamajiem īpašumiem   regulē dažādi tiesību akti atkarībā no tā vai klosteris ir vai nav parakstījis ar   valdību līgumu, kurš stājās spēkā ar likuma #1811/1988 pieņemšanu. Tādēļ Tiesa   atsevišķi skatīja lietu pēc būtības attiecībā uz klosteriem, kas nav pievienojušies   šim līgumam, un klosteriem, kas ir tam pievienojušies.   Valdības pārstāvji apgalvoja, ka prasītāji, kas nav pievienojušies līgumam, balstās   uz iluzoru Pirmā protokola 1.panta pārkāpumu, jo likuma noteikumi esot   nepietiekami, lai klosteriem atņemtu īpašumus vai arī tos nodotu valsts lietošanā.   Tā apgalvoja, ka likums vienīgi nodibina īpašuma tiesību prezumpciju, kuru var   apgāzt, pierādot pretējo. Bez tam valdība vēlreiz norādīja, ka vēl nav pieņemts   neviens administratīvais akts, ar kuru valsts būtu pārņēmusi kādu no klosteru   īpašumiem. Tiesa savukārt norādīja, ka prasītāji saskaņā ar likumu #1700/1987   savas īpašuma tiesības varēja pierādīt vienīgi ar reģistrācijas dokumentu,   normatīva akta vai pret valsti vērsta galīga tiesas sprieduma palīdzību, līdz ar to   viņiem bija liegta iespēja pierādīt savas īpašuma tiesības ar citu likumīgo īpašuma   iegūšanas veidu palīdzību (piemēram, pierādot tiesīgu valdījumu vai ar galīgu   tiesas spriedumu pret indivīdu). Ņemot vērā relatīvi neseno nekustamā īpašuma   reģistra ieviešanu Grieķijā un ilgo laika posmu, kurā klosteri valdījuši attiecīgos   īpašumus, Tiesa par sevišķi nozīmīgu uzskatīja faktu, ka ir liegta īpašuma   iegūšana, pierādot tiesīgu valdījumu. Tāpat Tiesa norādīja, ka, lai gan patiešām   neviens īpašumu administratīvā kārtā valsts vēl nav pārņēmusi, tas nenozīmē, ka   šāda pārņemšana nenotiks nākotnē (it īpaši ņemot vērā iepriekšminēto   Lauksaimniecības ministrijas 1989.gada 20.februāra apkārtrakstu). Tādēļ Tiesa   secināja, ka ir notikusi prasītāju īpašuma tiesību aizskaršana, kas izpaužas kā   īpašuma atņemšana Pirmā protokola 1.panta 1.daļas 2.teikuma izpratnē. Tiesa   uzskatīja, ka likuma #1700/1987 paskaidrojošā memorandā minētie likuma   pieņemšanas motīvi (novērst īpašumu neefektīvu un nekontrolēto   apsaimniekošanu, apgrūtināšanu ar lietu tiesībām un izpārdošanu) ir pietiekami,   lai uzskatītu, ka īpašuma atņemšana notiek sabiedrības interesēs.   Tālāk Tiesa izvērtēja, vai ir sasniegts taisnīgs līdzsvars starp vispārējām   sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt personas pamattiesības. Tiesa   norādīja, ka kompensācijas noteikumi ir būtiski, nosakot, vai ir sasniegts taisnīgs   līdzsvars starp dažādām iesaistītajām interesēm, it īpaši, vai personai, kurai   atņemts viņas īpašums, nav uzlikts neproporcionāls apgrūtinājums. Šajā sakarā   īpašuma atņemšana, neizmaksājot kompensāciju, kas ir pamatoti saistīta ar tā   vērtību, parasti rada neproporcionālu personas īpašuma tiesību aizskārumu,   savukārt kompensācijas trūkums vispār ir attaisnojams tikai izņēmuma gadījumos   (sk. 1986.gada 8.jūlija spriedumu lietā Litgow and Others v. The United   Kingdom). Lai gan Komisija uzskatīja, ka konkrētajā lietā ir runa par šādu   izņēmuma gadījumu (pamatojoties uz vēsturiskajiem apstākļiem un valsts un   baznīcas attiecībām), Tiesa tam nepiekrita, nosakot, ka pieciem prasību   iesniegušajiem klosteriem, kas nebija parakstījuši līgumu ar valsti, uzlikts   nepamatots apgrūtinājums un pret tiem pārkāpts Pirmā protokola 1.pants.   Trīs prasību iesniegušie klosteri, kas bija parakstījuši līgumu ar valsti, apgalvoja,   ka līgumu tie parakstījuši spaidu ietekmē, līdz ar to arī pret viņiem varētu būt   pārkāpts Pirmā protokola 1.pants. Tomēr tiesas rīcībā nebija faktu, kas pierādītu   spaidu eksistenci, līdz ar to Tiesa konstatēja, ka šo personu tiesības uz īpašumu   nav aizskartas.   Prasību iesniegušie klosteri arī uzskatīja, ka pārkāptas viņu tiesības uz taisnīgu   lietas izskatīšanu tiesā (Konvencijas 6.pants). Savā pieteikumā tie norādīja, ka   likums #1700/1987 neļauj tiem griezties tiesā sakarā ar jebkuriem strīdiem, kas   attiecas viņu īpašumā palikušo īpašumu apsaimniekošanu, kā arī neļauj apstrīdēt   kompensāciju par īpašumu daļas nodošanu valstij. Tiesa konstatēja, ka jautājums   attiecināms tikai uz klosteriem, kas nav noslēguši līgumu ar valsti, un pret tiem ir   pārkāpts Konvencijas 6.pants. Tiesa norādīja, ka, nododot klosteru, kas ir   patstāvīgas publisko tiesību juridiskās personas, īpašumus ekskluzīvā BIPB un   vēlāk grieķu Pareizticīgās baznīcas pārvaldē, kā rezultātā klosteriem nebija tiesību   griezties tiesā ar šiem īpašumiem saistītajos jautājumos, pēc būtības tika pārkāptas   6.pantā noteiktās "tiesības uz taisnīgu tiesu". Savukārt otru prasību attiecībā uz   6.pantu Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu izskatīt, jo likums, kas paredzēja   īpašuma tiesību pārņemšanu, noteica, ka īpašums tiek pārņemts vispār bez   atlīdzības.   Vēl prasītāji apgalvoja, ka noticis Konvencijas 9., 11. un 13. panta pārkāpums, kā   arī 14.panta saistībā ar 6., 9., 11. un Pirmā protokola 1.pantu pārkāpums. Tiesa   atzina, ka šajā gadījumā nav noticis 9, 11. un 13.panta pārkāpums un nav   nepieciešams izskatīt jautājumu par 14.panta saistībā ar 6., 9., 11. un Pirmā   protokola 1.pantu pārkāpumu.   Pamatojoties uz Konvencijas 50.pantu, prasītāji vēlējās saņemt mantisko   zaudējumu kompensāciju vairāk nekā 7,5 triljonu Grieķijas drahmu apmērā.   Komisijai šajā jautājumā nebija viedokļa, savukārt valdības pārstāvji norādīja, ka   prasība aptver visus klosteru īpašumus, tai skaitā tos, kurus īpašuma pārņemšana   neskar. Tiesa nolēma, ka šis jautājums vēl nav sagatavots izlemšanai. Bez tam   prasītājs vēlējās saņemt atlīdzību par tiesas izdevumiem un citiem izdevumiem,   kas saistīti ar interešu aizsardzību dažādās Konvencijas institūcijās 8 400 000   Grieķijas drahmu apmērā. Tiesa šo prasību apmierināja pilnā apmērā.   Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz Tiesas praksi: Golder v. The United Kingdom,   21.02.1975.; Airey v. Ireland, 09.10.1979.; Le Compte, Var Leuven and De   Meyere v. Belgium, 23.06.1981.; Sporrong and Lonneroth v. Sweden,   23.09.1982.; James and Others v. The United Kingdom, 21.02.1986.; Litgow and   Others v. The United Kingdom, 08.07.1986.; Philis v. Greece, 27.08.1991.;   Padovani v. Italy, 26.02.1993.; Hoffman v. Austria, 23.06.1993.; Fayer v. The   United Kingdom, 21.09.1994.