16841/90

Farmeijers pret Austriju (Pfarrmeier v. Austria)   1995. gada 23. oktobris   Eiropas Cilvēktiesību konvencijas   6. pants   Tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu   1. Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās   apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu   neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara publiski zināms,   taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai daļēji aizliegta tikumisku   apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā   sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves   aizsardzība, vai arī tajā apmērā, kuru tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos   apstākļos, kad atklātība apdraudētu taisnīguma intereses.   2. Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina   netiek pierādīta saskaņā ar likumu.   3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir sekojošs tiesību minimums:   a) tikt nekavējoties informētam, viņam saprotamā valodā un detalizēti, par viņam   izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu;   b) uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību;   c) aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst   līdzekļu, lai segtu izdevumus par šo juridisko palīdzību, saņemt to par velti, ja tas   nepieciešams taisnīguma interesēs;   d) uz apsūdzības liecinieku nopratināšanu vai nopratināt tos pašam un pieprasīt   aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tajos pašos apstākļos kā   apsūdzības lieciniekus;   e) uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņš nesaprot tiesā lietoto valodu vai   nerunā tajā.   Lietas būtība: lietas atkārtota izskatīšana tiesu institūcijā, kura to nevar izskatīt   pēc būtības, neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta prasībām par   tiesībām griezties tiesā.   Prasītājs ir Haralds Farmeijers, kuru 1986.gada 5.aprīlī policija apturēja pēc tam,   kad viņš bija novietojis savu automašīnu ar ieslēgtu dzinēju un neizslēgtām   ugunīm ceļa nomalē. Viņš atteicās pakļauties policijas prasībai izdarīt elpas   pārbaudi, lai noteiktu varbūtēju alkohola lietošanu. Par to viņam tika uzlikts sods   Austrijas šiliņu apmērā vai 360 stundas apcietinājuma šīs summas   nesamaksāšanas gadījumā.   Prasītājs pārsūdzēja šo lēmumu Forarlbergas (Vorarlberg) apgabala pašvaldībā,   kura pārsūdzību 1987.gada 11.novembrī noraidīja. 1988.gada 7.janvārī Farmeijers   griezās Administratīvajā tiesā ar sūdzību, ka apstrīdētais lēmums bijis nelikumīgs   un ka lietā ir pieļautas procesuālas kļūdas. 1988.gada 23.martā Administratīvā   tiesa atcēla pašvaldības lēmumu. Forarlbergas pašvaldība, atkārtoti izskatīdama   lietu, 1988.gada 23.decembrī pieņēma lēmumu, ar kuru atzina Farmeijeru par   vainīgu, tomēr samazināja sodu uz 5000 Austrijas šiliņiem vai 200 stundām   apcietinājuma.   1989.gada 10.februārī prasītājs griezās Konstitucionālajā tiesā. Viņš sūdzējās par   šādu tiesību pārkāpumiem: tiesības uz īpašumu, vienlīdzība likuma priekšā un   tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu kriminālprocesā noteiktā kārtībā, atbilstoši   ECK 6.pantam.   1989.gada 10.martā Konstitucionālā tiesa atteicās pieņemt šo lietu izskatīšanai, tā   kā saskaņā ar precedentu tiesībām attiecībā uz ECK 6.pantu šai lieta nebija   pietiekamu izredžu uz panākumiem, bez tam šī lieta bija Administratīvās tiesas   jurisdikcijā. Pēc Farmeijera lūguma 1989.gada 24.aprīlī prasība tika nosūtīta   Administratīvajai tiesai.   Būtībā atkārtojot argumentus, kurus viņš iesniedza Konstitucionālajā tiesā,   prasītājs sūdzējās par liecību aplamo novērtējumu, kuru veikusi attiecīgā   administratīvā iestāde.   Savā otrajā spriedumā Administratīvā tiesa noraidīja prasību, jo pēc lietas   izskatīšanas rakstveidā prasītājs netika pieprasījis to noturēt arī mutiskā formā.   1990.gada 13.jūnijā Farmeijers griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk -   Komisija). Atsaucoties uz ECK 6.pantu, viņš sūdzējās, ka viņam nav bijusi   iespēja griezties nacionālajā tiesā, kurai būtu tiesības izskatīt lietu pēc būtības, un   ka nav dota iespēja nopratināt lieciniekus.   1993.gada 10.maijā Komisija atzina šo iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai.   Tās 1993.gada 19.maija ziņojumā bija pausts viedoklis, ka ir noticis ECK 6.panta   1.daļas pārkāpums attiecībā uz tiesas pieejamību un ka netiek atzīta sūdzība daļā   par to, ka nav notikusi lietas izskatīšana saskaņā ar ECK 6.panta 1.daļu un   saskaņā ar ECK 6.panta 3.daļas (d) apakšpunktu, ka nav dota iespēja nopratināt   lieciniekus.   Savukārt Austrijas valdība nosūtīja Tiesai iesniegumu, kurā lūdza atzīt, ka "ECK   6.pants šai lietai nav piemērojams" vai ka "ECK 6.pants administratīvi   kriminālajā procesā šīs lietas gaitā netika pārkāpts".   Kā izriet no ECK 6.panta, nosakot izvirzītās apsūdzības pamatotību, katram ir   tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā.   Prasītājs apgalvoja, ka viņam bijušas liegtas tiesības griezties tiesā un tiesības uz   lietas izskatīšanu tajā.   Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tāpat kā Komisija, norādīja, ka, lai gan pārkāpums un   tam sekojošais process bija administratīvas dabas, pēc savas dabas tas tomēr   atbilst kriminālprocesam. Uz to norāda arī nacionālajos tiesību aktos lietotā   terminoloģija un naudas soda iespējamā aizstāšana ar apcietinājumu.   Šie apsvērumi ir pietiekami, lai atzītu, ka pārkāpums, kurā tika vainots   apsūdzētais, ECK kontekstā var tikt kvalificēts kā "krimināls". No tā izriet, ka   jāpiemēro ECK 6.pants.   Kas attiecas uz Austrijas atrunu par ECK 5.pantu, kurš saskaņā ar Austrijas   valdības viedokli šīs lietas ietvaros bija jāpiemēro, nevar būt šaubas, ka,   atsaucoties uz "darbībām, kas vērstas uz brīvības atņemšanu", valdība ir sapratusi   arī sekas, kas izriet no šādām darbībām. Jebkurš cits šī panta skaidrojums ne tikai   neliktos loģisks, bet arī būtu pretējs valsts pozīcijai, ka administratīvās tiesības   nav pakļautas konvencijas regulējumam.   Prasītājs apgalvoja, ka Austrijas atruna šajā gadījumā nav pielietojama, jo,   pirmkārt, tā neatbilda ECK 64.panta prasībām, kurš nosaka:   "1. Parakstot šo konvenciju vai nosūtot tās ratifikācijas rakstu, ikvienai valstij ir   tiesības uz atrunu attiecībā uz jebkuru atsevišķu konvencijas nosacījumu tiktāl,   ciktāl kāds no tās teritorijā spēkā esošajiem likumiem nav saskaņā ar šo   nosacījumu. Šis pants nosaka, ka vispārēja rakstura atrunas nav pieļaujamas.   2. Jebkurai saskaņā ar šo pantu izdarītai atrunai ir jāsatur īss attiecīgā likuma   izklāsts."   un, otrkārt, šī panta konstrukcija un formulējums nepieļauj tā attiecināšanu uz   procesuālo tiesību sfēru, kā tas šajā lietā arī ir.   Tiesa atzīmēja, ka Farmeijers pamatoja savu sūdzību ar ECK 6.pantu, taču   Austrijas atrunas formulējumā ir norāde tikai uz 5.pantu un atsauce uz darbībām,   kas vērstas uz brīvības atņemšanu. Bez tam atruna var tikt izmantota tikai   gadījumā, kad tiek piemērotas gan materiālās tiesību normas, gan procesuālās   tiesību normas no viena vai vairākiem likumiem, kuri šajā atrunā ir norādīti.   Tomēr šajā gadījumā tika piemērotas materiālās tiesību normas no cita   likumdošanas akta - Ceļu satiksmes likuma.   Šie apsvērumi ir pietiekams pamats, lai izdarītu secinājumu, ka attiecīgā Austrijas   atruna šajā gadījumā nav piemērojama.   Kas attiecas uz tiesībām griezties tiesā, tad Farmeijers apgalvoja, ka neviena no   institūcijām, kurās tika skatīta viņa lieta, nevar tikt nosaukta par "tiesu" ECK   6.panta 1.daļas nozīmē. To var attiecināt ne tikai uz pārvaldes institūcijām, bet arī   uz Konstitucionālo tiesu, kura tikai izskatīja lietas konstitucionālos aspektus, un   visbeidzot uz Administratīvo tiesu. Pēdējai bija jāvadās no faktiem, kurus tai   sniedza pārvaldes institūcijas, izņemot gadījumus, kur to neatļauj Administratīvās   tiesas likuma 42(2).panta 3.apakšpunkts. Tādējādi Administratīvā tiesa nebija   tiesīga vākt pierādījumus, konstatēt faktus un ņemt vērā jaunus apstākļus. Turklāt,   atceļot administratīvo sodu, tai nebija tiesību to aizstāt ar savu lēmumu, bet lieta   bija jāatgriež tajā pašā iestādē, kura lēmumu bija pieņēmusi. Administratīvā tiesa   savā lēmumā aprobežojās tikai ar likumdošanas aktu piemērošanas novērtējumu   un tādējādi nevar tikt atzīta par tādu institūciju, kurai ir tiesības izskatīt lietu pēc   būtības.   Austrijas valdība centās šo viedokli apstrīdēt, taču Komisija šim viedoklim   piekrita. Tiesa arī piekrita, ka pārvaldes institūciju pieņemtie lēmumi, kuri   neatbilst ECK 6(1).pantam, kādi šajā gadījumā bija rajona un apgabala pašvaldību   lēmumi, ir jākontrolē "tiesas institūcijām ar pilnīgu jurisdikciju" (skatīt sekojošus   spriedumus: Alberts un Le Kompte pret Beļģiju (Albert and Le Compte v.   Belgium), 10.02.1983., Fišers pret Austriju (Fischer v. Austria), 26.04.1995..   Austrijas Konstitucionālā tiesa neatbilst šādas tiesu institūcijas statusam.   Konkrētajā gadījumā tā varēja tikai pārbaudīt, kā apstrīdētā procesuālā kārtība   atbilst Konstitūcijai, bet nevarēja pārbaudīt faktus, kuri attiecas uz lietu. Tādējādi   tai nav pilnvaru, kuras ir nepieciešamas saskaņā ar ECK 6(1).pantu.   Izvērtējot Administratīvās tiesas pilnvaras, jāņem vērā fakts, ka saskaņā ar ECK   nostādnēm šajā lietā tiesas sēde pēc savas būtības bija kriminālas dabas. No tā   jāsecina, ka, izvērtējot šo pilnvaru atbilstību 6.panta 1.daļai, uzmanība jāpievērš   tiesā iesniegtajām sūdzībām un definīcijai "tiesas institūcijām ar pilnīgu   jurisdikciju". Tie iekļauj tiesības atcelt zemākas institūcijas lēmumu gan   jautājumos par lietas apstākļiem, gan jautājumos par likuma piemērošanu. Tā kā   Administratīvai tiesai nav šādu tiesību, tad tā nevar tikt uzskatīta par "tiesu" ECK   kontekstā. Turklāt 1987.gada 14.oktobra spriedumā Konstitucionālā tiesa   rezumēja, ka attiecībā uz kriminālsodiem, uz kuriem 5.panta atruna neattiecas,   Administratīvās tiesas un Konstitucionālās tiesas ierobežotās tiesības pārskatīt   lietu bijušas nepietiekamas.   Bez tam Farmeijers kritizēja Administratīvo tiesu par to, ka netika noturēta tiesas   sēde un iegūtas liecības no lieciniekiem. Taču, ņemot vērā iepriekšminēto   secinājumu, Tiesa neuzskatīja par vajadzīgu pārbaudīt šo punktu.   Kas attiecas uz ECK 50.panta piemērošanu, tad Komisijas pārstāvis jautājumu par   taisnīgu kompensāciju atstāja Tiesas ziņā.   Attiecībā uz finansiālajiem zaudējumiem prasītājs prasīja uzliktā naudas soda   atmaksu. Bez tam viņš prasīja 5000 Austrijas šiliņus par morālo kaitējumu.   Austrijas valdība apgalvoja, ka atcelt nacionālo tiesu spriedumus un likt atmaksāt   uzliktos naudas sodus nav Tiesas kompetencē. Turklāt tā nevarēja aizbildināties,   sacīdama, ka tiesas iznākums būtu bijis cits, ja prasītājam būtu bijusi iespēja   "griezties tiesā" ECK 6.panta 1.daļas nozīmē.   Tiesa piekrita, ka tā nevar aizbildināties ar to, kāds būtu bijis lietas iznākums, ja   netiktu pārkāpta ECK (skat. spriedumu Hausčilds pret Dāniju (Hauschildt v.   Denmark), 24.05.1989.; Saīds pret Franciju (Saīdi v. France), 20.09.1993. un   iepriekšminēto Fišers pret Austriju (Fischer v. Austria), 26.04.1995.) un pauda   uzskatu, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un tiesas spriedumu, prasītājam   pienākas pienācīga kompensācija.   Bez tam Farmeijers pieprasīja summu 217 628 Austrijas šiliņu apmērā, lai segtu   gan tiesu izdevumus Austrijā, gan izdevumus, kas radušies, griežoties Komisijā   un Tiesā.   Austrijas valdība pauda viedokli, ka ņemami vērā būtu vienīgi izdevumi par   Administratīvo tiesu, kurai tika piedēvēti ECK pārkāpumi, un Strasbūras   institūciju izdevumi. Tā apstrīdēja arī izdevumu summu, lai gan bija gatava   atlīdzināt 300 000 Austrijas šiliņu kopumā Umlaufta (Umlauft), Pramstallera   (Pramstaller), Palaoro un Farmeijera lietās. Visās šajās lietās prasītājus   pārstāvēja viens un tas pats aizstāvis.   Ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju un tiesu precedentus, Tiesa piesprieda   atlīdzināt Farmeijeram 100 000 Austrijas šiliņu.   Pārējie prasības punkti tika vienbalsīgi noraidīti.   Izskatot šo lietu, Tiesa balstījās uz šādiem tiesas precedentiem: Alberts un Le   Kompte pret Beļģiju (Albert and Le Compte v. Belgium), 10.02.1983.; Ozturks   pret Vāciju (Öztürk v. Germany), 21.02.1984.; Hausčilds pret Dāniju (Hauschildt   v. Denmark), 24.05.1989.; Saīds pret Franciju (Saldi v. France), 20.09.1993.;   Fišers pret Austriju (Fischer v. Austria), 26.04.1995.