21353/93

Kamencinds pret Šveici (Camenzind v Switzerland)   1997. gada 16. decembris   Eiropas Cilvēktiesību konvencijas   13. pants   Tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu   Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā konvencijā, tiek pārkāptas, ir   jānodrošina to efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir   izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.   Sakarā ar aizdomām par nelicenzēta bezvada telefona lietošanu, personas mājā   tika veikta kratīšana, kuras mērķis bija konfiscēt šo telefonu. Lai gan kratīšana   tika veikta saskaņā ar nacionālo likumu un nepārkāpjot Eiropas Cilvēktiesību   konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8.pantu, prasītājam netika nodrošināta   iespēja pēc būtības pārsūdzēt valsts institūcijās kratīšanas likumību, līdz ar to tika   pārkāpts Konvencijas 13.pants. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka   nepieciešams nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību nacionālajās institūcijās   attiecībā uz jautājumiem, kas Konvencijas izpratnē ir strīdīgi. Šajā gadījumā   kratīšanu varēja uzskatīt par strīdīgu jautājumu Konvencijas izpratnē pat   neskatoties uz to, ka Konvencijas 8.panta aizsargāto tiesību aizskārums bija   uzskatāms par attaisnojamu.   Prasītājs šajā lietā ir Šveices pilsētā Frīburgā (Friebourg) dzīvojošais jurists   Kamencinds (Camenzind). 1991.gada 5.decembrī Šveices Pasta un   telekomunikāciju pārvaldes (turpmāk - PTP) galvenā biroja radiokomunikāciju   pārraudzības nodaļa konstatēja civilai un militārai aviācijai paredzētajā frekvencē   privātu telefonsarunu, kas tika veikta no nelicenzēta telefona. Saruna tika   ierakstīta un tika noskaidrots, ka tā veikta no Kamencindam piešķirtās telefona   līnijas. Par šo faktu tika informētas attiecīgās PTP struktūrvienības.   Prasītājs tika turēts aizdomās par 1922.gada Federālā likuma, kas regulē telegrāfa   un telefona sakarus, 42.panta pārkāpumu. Šis pants paredz atbildību par jebkāda   veida raidītāju vai uztvērēju vai citu ierīču, kas paredzētas signālu, attēlu vai   skaņas pārraidīšanai un kuru izmantošanai nepieciešamas licences, lietošanu bez   licences vai atļaujas vai arī pretēji licencē vai atļaujā norādītajiem noteikumiem.   1991.gada 11.decembrī PTP Bernes (Bern) kantona telekomunikāciju pārvalde   saskaņā ar 1974.gada Federālo administratīvo un kriminālo tiesību likumu   (Federal Administrative Criminal Law Act, turpmāk - AKTL) uzsāka izmeklēšanu   prasītāja lietā. 1991.gada 13.decembrī PTP Bernes (Bern) nodaļas direktors   izdeva prasītāja mājas kratīšanas orderi saskaņā ar AKTL 48. un turpmākajiem   pantiem (šajos pantos noteikta kārtība, kādā izmeklēšanas iestādes un, likumā   paredzētajos gadījumos, muita un PTP var veikt kratīšanu dzīvojamajās un citās   telpās). Orderī bija tieši norādīts, ka kratīšanas mērķis ir atrast un konfiscēt   nelicenzēto bezvada telefonu.   Kad 1992.gada 21.janvārī plkst. 9:50 divas PTP amatpersonas ieradās prasītāja   mājā, viņš atzinās, ka iepriekš izmēģinājis bezvada telefonu, taču apgalvoja, ka šis   telefons vairs neatrodas viņa valdījumā. Pēc tam, kad viņam tika uzrādīts   kratīšanas orderis, viņš atļāva PTP amatpersonām ienākt viņa dzīvokļa priekštelpā   (pats Kamencinds izmantoja tikai vienu šī dzīvokļa istabu, savukārt pārējās piecas   bija izīrētas). Iepazinies ar kratīšanas juridisko raksturu un lietas materiāliem,   prasītājs sazvanījās ar juristu un PTP Bernes biroja vadītāju. Pēc Kamencinda   lūguma kratīšanu veica viena PTP amatpersona, un tā notika viņa klātbūtnē.   Pārmeklētas tika visas divstāvu dzīvokļa istabas, kā arī bēniņi. Kratīšanas laikā   tika vienīgi noskaidrots, vai visi telpās esošie telefoni un televīzijas uztvērēji   atbilst PTP prasībām. Amatpersona, kas veica kratīšanu, nekam nepieskārās,   neatvēra nevienu skapi un nepārbaudīja nekādus dokumentus. Neviens meklētā   tipa telefons atrasts netika, un 11:55 tika sastādīts kratīšanas protokols, kuru   parakstīja gan prasītājs, gan amatpersona, kas veica kratīšanu. Protokolā, cita   starpā, tika norādīts, ka par kratīšanu var iesniegt sūdzību saskaņā ar AKTL 26.   līdz 28.pantu. Prasītājs šo iespēju izmantoja un 1992.gada 24.janvārī griezās   Federālās tiesas Apsūdzību nodaļā ar pieteikumu atzīt kratīšanu par nepamatotu.   PTP pārstāvji savukārt apgalvoja, ka šo pieteikumu nav nepieciešams izskatīt.   Prasītājs norādīja, ka viņa sūdzība nav vērsta pret konfiskāciju (tā kā meklētais   telefons netika atrasts, konfiskācija netika veikta), bet gan pret kratīšanu un   telefonsarunu pārtveršanu. Federālā tiesa, balstīdamās uz iepriekšējiem   precedentiem, norādīja, ka sūdzību par kratīšanas likumību nav nepieciešams   izskatīt tādēļ, ka šīs kratīšanas rezultātā netiek aizskartas nekādas prasītāja   pašreizējas intereses, kurām būtu nepieciešama tiesas aizsardzība, jo piespiedu   līdzekļi, kas bija vērsti pret prasītāju, viņu vairs neietekmē. Vienā no lietām   Federālā tiesa, cita starpā, bija norādījusi: "Vienīgi personām, kuras apstrīdētais   lēmums vēl aizvien ietekmē un kurām līdz ar to ir interese, lai šis lēmums tiktu   grozīts, ir tiesības griezties tiesā ar sūdzību." Federālā tiesa izskatīja lietu pēc   būtības attiecībā uz telefonsarunu pārtveršanas likumību, jo, lai veiktu kratīšanu,   vispirms ir nepieciešams, lai persona, kas lieto nelicenzētu telefonu, tiktu apzināta   ar likumīgiem līdzekļiem, taču 1992.gada 27.martā prasītāja pieteikums arī šajā   daļā tika noraidīts.   1995.gada 14.augustā un 26.septembrī Federālais sakaru birojs piemēroja   prasītājam sodu 150 Šveices franku apmērā par Federālā likuma, kas regulē   telegrāfa un telefona sakarus, 42.panta pārkāpumu, kā arī pieprasīja viņam   samaksāt tiesas izmaksas un izdevumus. 1995.gada 11.oktobrī Kamencinds   uzsāka procesu Zānes (Saane) rajona tiesā ar mērķi pārskatīt šo lēmumu, un lieta   1995.gada 18.decembrī tika izbeigta sakarā ar to, ka apsūdzības uzturēšanai par   minētās kategorijas kriminālpārkāpumiem bija iestājies noilgums.   1992.gada 31.decembrī Kamencinds griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā   (turpmāk - Komisija), apgalvodams, ka, veicot kratīšanu viņa mājā, ir aizskartas   viņa tiesības, ko aizsargā Konvencija 8.pants, un ka viņam nav nodrošinātas   tiesības uz taisnīgu tiesu Konvencijas 6.panta izpratnē, ne arī tiesības uz efektīvu   tiesību aizsardzības nodrošinājumu, ko paredz Konvencijas 13.pants. Komisija   1995.gada 27.februārī un 27.novembrī atzina pieteikumu par pieņemamu   izskatīšanai vienīgi attiecībā uz Konvencijas 8. un 13.pantu. Savā 1996.gada   3.septembra ziņojumā Komisija pauda vienprātīgu viedokli, ka nav noticis 8.panta   pārkāpums, savukārt ir noticis 13.panta pārkāpums.   Šveices valdība nosūtīja Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk - Tiesa)   iesniegumu, kurā aicināja Tiesu līdzīgi Komisijai secināt, ka nav noticis   Konvencijas 8.panta pārkāpums, un noskaidrot, vai attiecībā uz kratīšanu   prasītājam bijis efektīvs aizsardzības nodrošinājums Konvencijas 13.panta   izpratnē. Savukārt prasītājs lūdza Tiesu konstatēt, ka noticis gan Konvencijas   8.panta, gan 13.panta pārkāpums.   Izskatot jautājumu par Konvencijas 8.panta pārkāpumu, Tiesai bija jānoskaidro   atbildes uz sekojošiem jautājumiem - vai tika aizskartas prasītāja tiesības uz   privāto un ģimenes dzīvi (konkrētāk - tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību) un vai   šo tiesību aizskārums bija attaisnojams. Ne Komisijai, ne Tiesai neradās šaubas,   ka noticis 8.pantā paredzēto tiesību aizskārums. Prasītājs Tiesā apgalvoja, ka   tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību pārkāptas ne tikai pret viņu, bet arī pret viņa   īrnieku, taču Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu par šo jautājumu diskutēt, jo tas   nevarot ietekmēt konkrētās lietas iznākumu. Izvērtējot, vai tiesību aizskārums bija   attaisnojams, Tiesai bija jānoskaidro, vai tas atbilst 8.panta 2.daļas prasībām, t.i.,   vai šis ierobežojums ir paredzēts likumā, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir   nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.   Neskatoties uz prasītāja iebildumiem, gan Komisija, gan Tiesa uzskatīja, ka   ierobežojums viņa tiesībām uz dzīvokļa neaizskaramību bija paredzēts likumā.   Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka saskaņā ar 1922.gada Federālā likuma, kas regulē   telegrāfa un telefona sakarus, 42.pantu prasītāja darbības kvalificējamas kā   noziedzīgs nodarījums. Otrkārt, AKTL 48.pants paredz, ka, lai atklātu noziedzīga   nodarījuma pierādījumus, var tikt veikta kratīšana dzīvojamajās un citās telpās.   Tāpat AKTL satur arī aizsardzības līdzekļus pret patvaļīgiem dzīvokļa   neaizskaramības pārkāpumiem no valsts iestāžu puses. Tā kā prasītājs tika turēts   aizdomās par Federālā likuma, kas regulē telegrāfa un telefona sakarus, 42.panta   pārkāpumu, lietojot nelicenzētu bezvada telefonu, prasītāja mājā veiktā kratīšana,   kuras mērķis bija konfiscēt šo telefonu, pēc Tiesas ieskata atbilda vienam no   Konvencijas 8.pantā noteiktajiem šī panta aizsargāto tiesību aprobežojumu   leģitīmajiem mērķiem - tā tika veikta, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus.   Prasītājs apstrīdēja pret viņu vērsto piespiedu līdzekļu nepieciešamību   demokrātiskā sabiedrībā, taču arī šajā jautājumā ne Komisija, ne Tiesa nepiekrita   viņa viedoklim. Tiesa norādīja, ka šajā gadījumā kratīšanas mērķis bija konfiscēt   nelicenzēto bezvada telefonu, par kura lietošanu prasītājs tika turēts aizdomās.   Neapšaubāmi, pārvaldes iestādēm jau bija daži pierādījumi prasītāja veiktajam   noziedzīgajam nodarījumam, un arī viņš pats bija atzinies nelicenzēta telefona   lietošanā, tomēr Tiesa piekrita valdības pārstāvju paustajam viedoklim, ka   kompetentas valsts iestādes, lai nodrošinātu pierādījumus nozieguma izdarīšanai,   bija tiesīgas konfiscēt nozieguma priekšmetu (corpus delicti) un šajā nolūkā veikt   kratīšanu. Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī kratīšanas ierobežotos apmērus,   Tiesa secināja, ka šajā gadījumā prasītāja tiesību uz dzīvokļa neaizskaramību   aizskārums ir proporcionāls tā leģitīmajam mērķim un līdz ar to nav noticis   Konvencijas 8.panta pārkāpums.   Tālāk Tiesa izskatīja jautājumu par Konvencijas 13.panta pārkāpumu pret   prasītāju. Šajā sakarā valdības pārstāvji izteica iebildumu, ka tādu sūdzību, kādu   Tiesa izskata, prasītājs savā pieteikumā tieši nebija cēlis un ka pārbaude šajā   jautājumā tika veikta pēc Komisijas privātās iniciatīvas. Tiesa uzsvēra, ka saskaņā   ar Konvenciju izveidotās iestādes ir tiesīgas kopumā visas Konvencijas noteikto   prasību gaismā caurskatīt apstākļus, par kuriem prasītājs ir iesniedzis sūdzību.   Veicot savus uzdevumus, ar Konvenciju izveidotās iestādes var lietas faktiem, kas   noskaidroti, pamatojoties uz šīm iestādēm iesniegtajiem pierādījumiem, brīvi   piemērot citādu juridisko raksturojumu nekā prasītāja norādītais, vai, ja   nepieciešams, aplūkot šos faktus citādā veidā (sk. 1982.gada 10.decembra   spriedumu lietā Foti and Others v. Italy). Šajā gadījumā nebija šaubu, ka   Kamencinds savā pieteikumā, apgalvodams, ka noticis Konvencijas 13.panta   pārkāpums, atsaucās uz Federālās tiesas Apsūdzību nodaļas 1992.gada 27.marta   spriedumu un tajā norādīto pamatojumu. Bez tam Komisija šo sūdzību,   uzklausījusi tās sakarā sniegtos pušu ziņojumus, izskatīja tieši tādā formā, kādā tā   nodota Tiesai. Līdz ar to Tiesa secināja, ka lietas izskatīšana, atbilstoši tās   pašreizējiem materiāliem, ietilpst tās jurisdikcijā, un noraidīja valdības pārstāvju   celtos iebildumus.   Prasītājs savā ziņojumā, kuru Komisija pieņēma, norādīja, ka viņa sūdzībai par   Konvencijas 8.panta pārkāpumu nav bijis efektīva aizsardzības nodrošinājuma, jo   Federālā tiesa atteikusies pēc būtības izvērtēt viņa mājā izdarītās kratīšanas   likumību un pamatotību. Prasītājs norādīja, ka sūdzības iesniegšana saskaņā ar   AKTL 99.pantu, kurš paredz tiesības prasīt no valsts iestādēm kompensāciju par   aizturēšanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā un citiem zaudējumiem, ja tiek   konstatēts, ka nav pamata attiecīgo personu saukt pie atbildības, vai arī sūdzība   par krimināllietas uzsākšana pret PTP amatpersonām šajā gadījumā nebūtu   adekvāta.   Valdības pārstāvji norādīja, ka, tā kā nav konstatēts Konvencijas 8.panta   pārkāpums, prasītājam vispār nav bijis pamata kaut ko saskaņā ar Konvenciju   apstrīdēt un līdz ar to vispār nav radies jautājums par 13.panta piemērošanu.   Attiecībā uz lietas būtību valdības pārstāvji nenoliedza, ka Federālā tiesa nav   lēmusi par kratīšanas likumību. Tādējādi Federālā tiesa bija ievērojusi savu   iepriekšējo praksi, kas nosaka, ka vienīgi personām, kuras apstrīdētais lēmums vēl   aizvien ietekmē un kurām līdz ar to ir interese, lai šis lēmums tiktu grozīts, ir   tiesības griezties tiesā ar sūdzību. Tomēr valdības pārstāvji uzskatīja, ka 13.panta   pārkāpums būtu noticis vienīgi tad, ja prasītājam nebūtu citu iespēju saņemt valsts   institūciju lēmumu sakarā ar sūdzību par Konvencijas 8.panta pārkāpumu.   Valdības pārstāvji uzskatīja, ka šādas iespējas prasītājam bija, iesniedzot sūdzību   saskaņā ar AKTL 99.pantu vai iesniedzot sūdzību par krimināllietas uzsākšanu   pret PTP amatpersonām, jo šādā gadījumā iestādei, kas lietu izskatītu, būtu   neizbēgami jālemj arī par kratīšanas likumību.   Tiesa, interpretējot Konvencijas 13.pantu, ir konsekventi norādījusi, ka tas   pieprasa nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību nacionālajās institūcijās attiecībā   uz jautājumiem, kas Konvencijas izpratnē ir strīdīgi (sk., piemēram, 1991.gada   30.oktobra spriedumu lietā Vilvarajah and Others v. The United Kingdom). Šajā   gadījumā jautājums par Konvencijas 8.panta pārkāpumu neapšaubāmi bija   strīdīgs, jo Tiesa bija konstatējusi, ka kratīšanas rezultātā tika aizskartas ar 8.pantu   aizsargātās tiesības (šis aizskārums gan saskaņā ar Konvenciju bija attaisnojams).   Šveices likumdošana paredz iespēju apstrīdēt piespiedu līdzekļu, tai skaitā   kratīšanas, piemērošanas likumību Federālās tiesas Apsūdzību nodaļā, tomēr   iepriekš aplūkotā Federālās tiesas prakse šo iespēju izmantošanu ir stipri   sašaurinājusi - sūdzību var iesniegt vienīgi personas, kuras piespiedu līdzeklis vēl   aizvien ietekmē. Attiecībā uz pārējiem valdības pārstāvju piedāvātajiem tiesību   aizsardzības līdzekļiem, kurus prasītājs būtu varējis izmantot, netika norādīti   piemēri, kā šie līdzekļi tiktu izmantoti lietās, kas būtu līdzīgas aplūkojamai (kā   piemēri tika norādītas lietas, kurās pieprasīta kompensācija sakarā ar nepamatotu   aizturēšanu). Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka šie tiesību aizsardzības līdzekļi nav   uzskatāmi par efektīviem. Vairāki tiesneši šajā sakarā gan publicēja pretēju   viedokli, uzskatīdami, ka AKTL 99.pants (sk. iepriekš) var nodrošināt prasītājam   efektīvu aizsardzību valsts institūcijās arī aplūkojamajā kratīšanas gadījumā.   Tomēr balsojumā arī šie tiesneši pievienojās Tiesas vairākumam, nevēlēdamies   nostāties pret ilglaicīgi izstrādāto Tiesas praksi.   Līdz ar to, ņemot vērā visus lietas apstākļus, Tiesa konstatēja, ka prasītājam nav   nodrošināta tiesību efektīva aizsardzība valsts institūcijās attiecībā uz viņa   sūdzību par Konvencijas 8.panta pārkāpumu, tādēļ ir noticis Eiropas Cilvēktiesību   konvencijas 13.panta pārkāpums saistībā ar 8.pantu.   Pamatojoties uz Konvencijas 50.pantu, prasītājs vēlējās saņemt simbolisku   nemantisko zaudējumu kompensāciju 100 Šveices franku apmērā. Tiesa pauda   viedokli, ka pats spriedums pēc būtības rada pietiekamu prasītāja nemantisko   zaudējumu kompensāciju. Bez tam prasītājs vēlējās saņemt atlīdzību par   izmaksām un izdevumiem, kas radušies, aizstāvot savas intereses Šveices   Federālajā tiesā un Strasbūras institūcijās. Tiesa, veicot novērtējumu uz   taisnīguma pamata, piešķīra Kamencindam kompensāciju par izmaksām un   izdevumiem 8 000 Šveices franku apmērā, nosakot, ka no šīs summas atskaitāmi   184 Francijas franki, kurus par juridisko palīdzību prasītājam bija samaksājusi   Eiropas Padome.   Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz sekojošu praksi: Foti and Others v. Italy,   10.12.1982.; Olsson v. Sweden (Nr.1), 24.03.1988.; Powell and Rayner v. The   United Kingdom, 21.02.1990.; Kruslin v. France, 24.04.1990.; Vilvarjah and   Others v. The United Kingdom, 30.10.1991.; Cremieux v. France, 25.02.1993.;   Miaihille v. France (Nr.1), 25.02.1993.; Vereinigung Demokratischer Soldaten   Osterreichs and Gubi v. Austria, 19.12.1994.; Valasamis v. Greece, 18.12.1996.;   Z v. Finland, 25.02.1997.