26695/95

Sidiropouluss un citi pret Grieķiju (Siridopoulus and   Others v. Greece)   1998. gada 10. jūlijs   Eiropas Cilvēktiesību konvencijas   11. pants   Pulcēšanās un biedrošanās brīvība   1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību,   ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses.   2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas   noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un   sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību   vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants nekavē noteikt likumīgus   ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts   pārvaldes sastāvā.   Nacionālā tiesa nepamatoti atteicās reģistrēt biedrību, jo bija aizdomas, ka tā   varētu apdraudēt valsts teritoriālo integritāti. Atteikums reģistrēt biedrību bija   pamatots vienīgi ar aizdomām par iespējamo biedrības darbību pēc reģistrācijas.   Nekādi fakti neliecināja, ka biedrības faktiskie mērķi nesakritīs ar šīs biedrības   memorandā norādītajiem mērķiem vai ka biedrība šos mērķus mēģinās sasniegt   ar vardarbību vai nedemokrātisku un antikonstitucionālu līdzekļu palīdzību. Līdz   ar to indivīda tiesību ierobežojums, nereģistrējot viņu dibināto biedrību, nebija   proporcionāls sabiedrības interesēm, kas tika ar to aizsargātas, jo šim   ierobežojumam nebija svarīgu un pietiekamu iemeslu.   Prasītāji šajā lietā ir septiņi Grieķijas pilsoņi – elektriķis Sidiropouluss   (Sidiropoulus), skolotājs Dimtsis (Dimtsis), zemnieki Anastasiadis   (Anastassiadis), Bouless (Boules) un Sovislis (Sovislis), kā arī zobārsts Seltsass   (Seltsas), kas visi dzīvo Florinas (Florina) apgabalā Ziemeļgrieķijā, pie bijušās   Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas robežas. Prasītāji, kas apgalvoja, ka   viņiem ir “maķedoniešu” etniskā izcelsme un “maķedoniešu nacionālā   pārliecība”, 1990.gada 18.aprīlī kopā ar 49 citām personām nolēma dibināt   bezpeļņas biedrību ar nosaukumu “Maķedoniešu civilizācijas mājas” (turpmāk –   biedrība). Tās memorandā par galvenajiem mērķiem tika minēta biedrības locekļu   un Florinas apgabala iedzīvotāju kopuma kultūras, intelektuālā un radošā attīstība   un sadarbības, solidaritātes un mīlestības veicināšana viņu starpā, kultūras   decentralizācija un reģiona intelektuālo un radošo tradīciju saglabāšana, kā arī   reģiona dabas un kultūras vides aizsardzība. Prasītāji 1990.gada 12.jūnijā griezās   Florinas pirmās instances tiesā ar lūgumu reģistrēt viņu biedrību Grieķijas   Civilkodeksa 79.panta noteiktajā kārtībā (šis pants nosaka, ka šāda veida   organizācijas reģistrē pirmās instances tiesas). 1990.gada 9.augustā šis pieteikums   tika noraidīts, minot vairākus iemeslus. Pirmkārt Florinas tiesa norādīja, ka   pieteikumu dibināt biedrību ar tieši šādu nosaukumu tiesa jau bija noraidījusi   1990.gada 19.martā kā neatbilstošu likumiem (par pretlikumīgu tika uzskatīts   viens no organizācijas mērķiem – “nacionālās neatkarības aizsardzība”). Pēc   tiesas ieskata – 1990.gada 12.jūnijā reģistrācijas pieteikumu iesniegusi tā pati   organizācija, vienīgi svītrojusi no memoranda par pretlikumīgu atzīto mērķi. Bez   tam Florinas tiesa norādīja, ka vairāki biedrības dibinātāji, kas ir arī tās pagaidu   valdē, pauduši ideju, ka Grieķijā pastāv maķedoniešu mazākumgrupa. Kā pamats   atteikumam tika izmantoti arī vairāki avīžu raksti, kuros, cita starpā, bija minēts,   ka divi no prasītājiem – Sidiropouluss un Anastasiadis – 1990.gada 9.jūnijā par 16   citu biedrības dibinātāju saziedotajiem līdzekļiem apmeklējuši Kopenhāgenu, kur   piedalījušies EDSA rīkotajā sanāksmē un pauduši ideju par maķedoniešu   mazākumgrupas eksistenci Grieķijā, kā arī uzturējuši kontaktus ar Grieķijai   naidīgi noskaņotu Turcijas pārstāvi. Pamatojoties uz to, tiesa secināja, ka biedrība   tiek dibināta nevis memorandā norādīto mērķu sasniegšanai, bet gan lai realizētu   ideju par maķedoniešu mazākumgrupu, kas ir pretrunā ar Grieķijas likumiem.   1990.gada 7.septembrī prasītāji iesniedza apelācijas sūdzību Saloniku Apelācijas   tiesā. Izskatot sūdzību, Apelācijas tiesa izvērtēja reģiona vēsturi, sākot ar laiku   pirms mūsu ēras, un secināja – nav pamata apgalvojumiem, ka vēsturiskās   Maķedonijas daļā, kas šobrīd ietilpst Grieķijas sastāvā, jebkad būtu mitinājusies   atsevišķa slāvu izcelsmes maķedoniešu nācija. Tika uzsvērts, ka vēsturiski   Maķedoniju vienmēr apdzīvojuši grieķi, savukārt bijušās Dienvidslāvijas sastāvā   ietilpušo Maķedonijas republiku, kas tika izveidota 20.gadsimta 40.gados,   apdzīvo specifiskā slāvu valodas dialektā runājoši iedzīvotāji, kas cēlušies no   dažādām nācijām (serbiem, grieķiem, musulmaņiem, bulgāriem u.c.) un kuriem   nacionālā pašapziņa ir nestabila. Tika uzsvērts, ka bijušās Dienvidslāvijas   republikas iedzīvotājiem nav nekāda sakara ar vēsturisko Maķedonijas teritoriju,   un ka republikas nosaukums izvēlēts maldīgi (tās teritorijā atrodas tikai neliela   daļa vēsturiskās Maķedonijas teritorijas). Apelācijas tiesa, izvērtējot prasītāju   dibināmās biedrības nosaukumu un mērķus, secināja, ka tās darbība virzīta uz   vēsturiski neeksistējošas slāvu izcelsmes maķedoniešu nācijas eksistences   atzīšanu un var radīt šaubas par vēsturiskās Maķedonijas teritorijas un tās   iedzīvotāju piederību pie Grieķijas. Tādējādi tika secināts, ka biedrības darbības   mērķi ir vērsti pret Grieķijas teritoriālo vienotību un apelācijas sūdzība ir   noraidāma. Tieši pirms apelācijas sūdzības izskatīšanas presē parādījās vairāki   raksti, kuros prasītāji tika apvainoti sadarbībā ar dažādām maķedoniešu   nacionālistu organizācijām, kas darbojas ASV un Austrālijā, kā arī atbalsta   saņemšanā no bijušās Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas valdības un tās   pavēļu pildīšanā. Šie raksti būtiski ietekmēja Apelācijas tiesas spriedumu un tika   izmantoti kā viens no pierādījumiem.   Prasītāji lietu pārsūdzēja Kasācijas tiesā, norādīdami uz Grieķijas konstitūcijas un   Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) pārkāpumiem attiecībā   uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību. Prasītāji apgalvoja, ka Apelācijas tiesa   izvērtējusi nevis organizācijas dibināšanas atbilstību likumiem, bet gan lietderību,   un balstījusies uz tendencioziem un apšaubāmiem avīžu rakstiem, kā arī sagrozīti   interpretējusi biedrības memorandu. Kasācijas tiesa sūdzību 1994.gada   25.februārī noraidīja kā nepamatotu.   Prasītāji 1994.gada 16.novembrī griezās Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk   – Komisija), apgalvodami, ka pret viņiem noticis Konvencijas 6., 9., 10., 11. un   14.panta pārkāpums. 1995.gada 24.jūnijā Komisija atzina pieteikumu par   pieņemamu attiecībā uz sešiem prasītājiem, jo septītais starplaikā bija miris. Savā   1997.gada 11.aprīļa ziņojumā Komisija pauda vienprātīgu viedokli, ka noticis   Konvencijas 11.panta pārkāpums, savukārt nav nepieciešams izskatīt jautājumu   par prasītāju pārējo norādīto pantu pārkāpumiem.   Grieķijas valdība nosūtīja Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – Tiesa)   iesniegumu, kurā apgalvoja, ka pieteikums noraidāms kā nepieņemams, jo nav   izsmelti visi nacionālie tiesību aizsardzības mehānismi, vai alternatīvi noraidāms   sakarā ar to, ka neviena no prasītāju sūdzībām nav pamatota. Savukārt prasītāji   lūdza Tiesai viņu pieteikumu apmierināt pilnā apmērā, piešķirt kompensāciju un   atlīdzināt tiesas izdevumus.   Valdības pārstāvji Tiesā cēla iebildumu, ka prasītāji nav pilnībā izmantojuši   nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus, jo nacionālajās tiesās nav   atsaukušies uz Konvencijas 9., 10. un 14.pantu. Tiesa atsaucās uz savu 1981.gada   13.augusta spriedumu lietā Young, James and Webster v. The United Kingdom,   kurš noteica, ka, ievērojot Konvencijas 11.panta autonomo lomu un konkrēto   piemērošanas sfēru, tas var tikt arī aplūkots 9. un 10.panta gaismā. Personiskā   viedokļa aizsardzība, kuru šie panti nodrošina ar apziņas un vārda brīvības   palīdzību, uzskatāma arī par vienu no 11.panta aizsargātās biedrošanās brīvības   mērķiem. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka sūdzības par 9., 10. un 14. panta pārkāpumiem   ir cieši saistītas ar 11.panta būtību, un valdības iebildumu noraidīja. Tāpat Tiesa   par nepamatotu atzina valdības iebildumu, ka Konvencijas institūcijās izskatīšanai   esot iesniegts strīds starp Grieķiju un bijušās Dienvidslāvijas republiku   Maķedoniju, līdz ar to pārkāpjot individuālās sūdzības principu. Bez tam Tiesa   norādīja, ka konkrētajā gadījumā nav piemērojams Konvencijas 17.pants, jo   biedrības memorandā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka tā, balstīdamās uz   Konvenciju, būtu veikusi darbības, kas ierobežo citas tajā noteiktās tiesības un   brīvības.   Grieķijas valdība nenoliedza, ka noticis Konvencijas 11.pantā paredzēto tiesību   ierobežojums. Tiesas uzdevums bija izvērtēt, vai šāds ierobežojums konkrētajā   situācijā bija attaisnojams. Saskaņā ar 11.pantu biedrošanās un pulcēšanās   brīvības ierobežojums var būt attaisnojams tika gadījumā, ja tas paredzēts   likumos, ja tam ir leģitīms mērķis un ja tas ir nepieciešams demokrātiskā   sabiedrībā.   Tiesa atzina, ka šajā gadījumā biedrošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumi   bija paredzēti likumā, jo Grieķijas Civilkodekss atļāva pirmās instances tiesai   atteikt biedrības reģistrāciju, ja tai ir radušās šaubas par biedrības memoranda   atbilstību likumam. Tiesa šajā jautājumā piekrita valdībai, ka memorandā   minētajiem biedrības mērķiem jāsakrīt ar tās faktiskajiem mērķiem un tie nedrīkst   būt pretrunā ar likumu, morāli vai sabiedrisko kārtību. Grieķijas tiesām ir tiesības   likvidēt jau esošas biedrības, ja konstatē, ka to darbība neatbilst memorandā   norādītajiem mērķiem.   Valdības pārstāvji apgalvoja, ka šajā gadījumā biedrošanās brīvības ierobežojumi   bija saistīti ar vairākiem leģitīmiem mērķiem – valsts drošības aizsardzību,   nekārtību nepieļaušanu un Grieķijas kultūras un vēstures simbolu saglabāšanu.   Tiesa apšaubīja pēdējo no minētajiem mērķiem, tomēr, ņemot vērā sarežģītās   politiskās attiecības starp Grieķiju un bijušās Dienvidslāvijas republiku   Maķedoniju, Tiesa akceptēja viedokli, ka konkrētie ierobežojumi bijuši paredzēti,   lai aizsargātu valsts drošību un nepieļautu nekārtības.   Analizējot ierobežojumu nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Tiesa atzīmēja,   ka iedzīvotāju tiesības dibināt juridiskas personas, lai kolektīvi darbotos kopējo   interešu jomā, ir būtisks biedrošanās brīvības aspekts, bez kura šī pamattiesība   zaudētu jebkādu jēgu. Tas, kā nacionālie tiesību akti regulē šo brīvību un kā šī   brīvība tiek īstenota praksē, atspoguļo konkrētās valsts demokrātijas līmeni.   Valstīm ir tiesības ar tiesību aktu palīdzību ierobežot biedrošanās brīvību, taču tas   jādara, ievērojot ar Konvencijas ratifikāciju uzņemtās saistības. Tiesa norādīja, ka   analizējot, vai ierobežojumi ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, jāaplūko   konkrētais ierobežojums visu lietas apstākļu gaismā un jāizdara secinājums, vai   tas ir proporcionāls leģitīmajam mērķim, kuru paredzēts ar šo ierobežojumu   sasniegt, un vai iemesli, ko minējušas nacionālās iestādes, lai attaisnotu šo   ierobežojumu, ir “svarīgi un pietiekami”.   Prasītāji šajā sakarā norādīja, ka lietas materiāli nekādā mērā neliecina, ka viņi   būtu vēlējušies apdraudēt Grieķijas teritoriālo vienotību vai arī valsts vai   sabiedrības drošību. Apziņa, ka personas pieder pie mazākumgrupas, un vēlme   saglabāt šīs mazākumgrupas kultūru nevar tikt uzskatīta par draudu demokrātiskai   sabiedrībai. Tāpat par draudu valsts drošībai nevar tikt uzskatīta biedrības   dibinātāju dalība EDSA Kopenhāgenas sanāksmē, jo Grieķijas valdība, parakstot   visus svarīgākos EDSA dokumentus, pati atzinusi, ka tās pilsoņiem ir tiesības   piedalītie šādos procesos. Bez tam prasītāji norādīja, ka apšaubāmi avīžu raksti   nevar tikt izmantoti kā pierādījums valstī, kurā valda likuma varas princips.   Komisija, izanalizējusi nacionālajās tiesās sniegtos pierādījumus, nonāca pie   secinājuma, ka trūkst pierādījumu tam, ka prasītājiem būtu bijušas separātiskas   idejas. Lai gan nacionālās tiesas varēja pamatoti secināt, ka prasītāji uzstāj uz   maķedoniešu mazākumgrupas eksistenci Grieķijā, tas pats par sevi nevarēja būt   iemesls, lai ierobežotu viņu biedrošanās brīvību. Nekas neliecināja, ka prasītāji   savus mērķus vēlētos sasniegt ar vardarbības vai nedemokrātisku un   antikonstitucionālu līdzekļu palīdzību. Komisija uzskatīja, ka ierobežojumu   iemesli šajā gadījumā nevarēja tikt uzskatīti par svarīgiem un pietiekamiem, līdz   ar to šie ierobežojumi nebija proporcionāli to mērķim.   Tiesa atzīmēja, ka pat tad, ja kādas biedrības dibinātāji pēc savas nacionālās   apziņas pieder pie kādas mazākumgrupas, kā tas bija šajā gadījumā, EDSA   Konferences par cilvēka dimensiju Kopenhāgenas sanāksmes 1990.gada 29.jūnija   dokuments un 1990.gada 21.novembra Parīzes harta Jaunajai Eiropai atļauj šīm   personām dibināt biedrības, lai aizsargātu savu kultūras mantojumu. Tiesa, pēc   būtības neapšaubot nacionālo tiesu pilnvaras lietā iesniegto pierādījumu   izvērtēšanā, tomēr atzīmēja, ka vairāki raksti, kuri būtiski ietekmējuši lietas   iznākumu, bijuši atrauti no konkrētās lietas un saturējuši autoru subjektīvus   vērtējumus. Atteikums reģistrēt biedrību pamatojies vienīgi uz aizdomām par   dibinātāju mērķiem un iespējamo biedrības darbību pēc reģistrācijas. Tiesa   norādīja, ka nacionālajām institūcijām ir tiesības likvidēt biedrības, kuru darbība   nesakrīt ar memorandā norādītajiem mērķiem. Šajā gadījumā nekādi fakti   neliecināja, ka biedrības mērķi nesakritīs ar memorandā minētajiem, jo, tā kā   biedrība nekad nebija reāli pastāvējusi, tā nebija paspējusi veikt jebkādas   darbības. Ja aizdomas, ka biedrības mērķi nesakrīt ar memorandā minētajiem,   izrādītos pamatotas, tad valsts iestādes (pirmās instances tiesa) varētu to saskaņā   ar Grieķijas Civilkodeksu likvidēt. Pamatojoties uz minētajiem iemesliem, Tiesa   vienbalsīgi nolēma, ka atteikums reģistrēt prasītāju organizāciju bija   neproporcionāls iecerētajiem mērķiem un tādējādi ir noticis Konvencijas 11.panta   pārkāpums.   Tiesa piekrita Komisijas viedoklim, ka nav nepieciešams izskatīt sūdzības par   pārējo prasītāju norādīto Konvencijas pantu pārkāpumiem, jo tās balstās uz tiem   pašiem faktiem, uz kuriem balstīta sūdzība par Konvencijas 11.panta pārkāpumu.   Katrs no sešiem prasītājiem, pamatojoties uz Konvencijas 50.pantu, prasīja   nemateriālo zaudējumu atlīdzību 15 miljonu Grieķijas drahmu apmērā (kopumā   miljoni Grieķijas drahmu). Kā pamatojums tika minēta būtiskā negatīvā   ietekme uz prasītāju sabiedrisko stāvokli, kas radusies sakarā ar atteikumu   reģistrēt biedrību. Tiesa atzina, ka prasītāji cietuši nemateriālos zaudējumus,   tomēr nolēma, ka atzinums, ka pārkāpts Konvencijas 11.pants, būs pietiekama   kompensācija. Tiesa uz taisnīguma pamata piešķīra prasītājiem atlīdzību par   izdevumiem, kas radušies, aizsargājot intereses nacionālajās tiesās un   Konvencijas institūcijās, 4 miljonu Grieķijas drahmu apmērā.   Izskatot lietu, Tiesa balstījās uz sekojošu Tiesas praksi: Young, James and   Webster v. The United Kingdom, 13.08.1981.; Saidi v. France, 26.09.1995.; The   United Communist Party of Turkey and Others v. Turkey, 30.01.1998.